Perfect Sense (2011)

Director: 

David Mackenzie

Writer: 

Kim Fupz Aakeson (screenplay)

Stars:

 Ewan McGregor, Eva Green and Connie Nielsen

Perfect Sense isn't perfect but its a fine indie film

 with a unique plot and decent headlining cast,

 taking 2D to a new height while the industry 

embraces 3D.

(By Jay.A.Ottley)

Canon vs Nikon

A group of Canon commandos is sent out on a mission. 




Their objective: to save an innocent girl who has been taken hostage by Nikon terorists. 




Who will ultimately win this battle?

Vai tā ir mīlestība..?

Saruna starp vecmāmiņu un mazmeitiņu:

„Vecmāmiņ, vai tā ir mīlestība? Es atceros katru mūsu tikšanos: kā mēs pirmo reizi pasmaidījām viens otram, kā sadevāmies rokās, atceros pirmo skūpstu. Zini, vecmāmiņ, es pat atceros, visu-visu, ko viņam stāstīju, par kādiem viņa jokiem smējos, kā gatavojos katram mūsu randiņam, kas man bija mugurā, lai viņam patiktu. Vecmāmiņ, vai tā ir mīlestība?"

"Nē, mazmeitiņ. Tu atceries sevi. Milestība ir tad, kad tu atceries visu, ko runāja viņš…”.

Get more out of Google

Turpinot motivācijas meklēšanas ceļu

Yes You Can!

Team Hoyt is an inspirational story of a father, Dick Hoyt, and his son, Rick, who compete together in marathons and triathlons across the country.

Team Hoyt strives to help those who are physically disabled become active members of the community.

Team Hoyt's message, "Yes You Can!"

http://www.teamhoyt.com/

par vienu saulrietu bagātāka katru vakaru

127 hours (2010)

Review BY 

VICKI ISITT

 – NOVEMBER 30, 2010

Release Date (UK) – 7th January 2011
Certificate (UK) – 15
Country – USA-UK
Runtime – 94 mins
Director – Danny Boyle
Starring – James Franco, Kate Mara, Amber Tamblyn, Clémence Poésy

127 Hours marks Danny Boyle first film since the success of Slumdog Millionaire (2009), and stars James Franco as Aron Ralston, an extreme sports enthusiast who goes to Utah for the weekend to re-explore Blue John canyon, one of his favourite places in the world. Based on a true story, Aron parks his car on the outskirts of the canyon and cycles twenty miles inwards towards Blue John, bumping into two girls (Amber Tamblyn and Kate Mara). After some fun and frivolity the two girls head off and Aron continues to explore, until when down in the canyon a large boulder dislodges, and traps his arm.

127 Hours is one of the hardest films to watch, largely because of the anticipation. You know what’s coming (or you should), and in every scene you’re looking out for that exact moment when it happens, and even after his arm becomes trapped you sit wishing, hoping that he manages to escape despite knowing he won’t. ‘That scene’, which the film builds up towards is incredibly difficult to watch, not only because the image makes you want to shut your eyes, and the piercing sound makes you want to cover your ears, but the personal connection you’ve developed with this character makes it excruciating. Once Aron traps his arm, the only other characters are those of his imagination, and with the dialogue being mostly Aron talking to his camcorder, combined with Boyle’s close up camera angles, the audience very quickly develops a close relationship with him.

Initially when the boulder traps his arm Aron isn’t too worried, surely it’ll be easy to move. He tries manual force, a pulley system, carving away at the boulder…but nothing works. Once nightfall begins to settle in you can see his confident smile fading as the temperature drops, and we feel his dreading realisation as his food and water supplies start to dwindle. He hasn’t told anyone where he was going, and no one is expecting him back until the middle of the following week.

There’s a reason Oscar buzz is surrounding James Franco and it’s definitely warranted. Franco is exceptional in portraying Aron’s personal transformation and journey from the cocky guy we meet at the beginning to someone telling his parents goodbye on camcorder. One of my favourite and most powerful scenes in the film is when Aron interviews himself, imaging himself as both the host and the interviewee, discussing how much longer he might survive and the number of days until someone finds his body. For those that have seen Requiem for a Dream (2000), the final scene where Sara Goldfarb, high on painkillers after having ECT for anorexia imagines appearing on her favourite game show, is very similar (although less affective).

127 Hours has Danny Boyle stamped all over it, so you’d better be a fan of his work if you intend to enjoy the film. Both the style of editing and the camera angles are examples of Boyle’s previous cinematography, and A.R. Rahman joins him again to supply some wonderful original score music.

127 Hours is a must-see and brilliant film, however those not fond of James Franco or Danny Boyle might not find as much enjoyment in it. What makes it fantastic though is the anticipation, the tension and the build up, so I’m not sure how it would hold up to a second viewing. However, if that’s the only fault you can find in a film, something’s gone right.

http://www.letmewatchthis.ch/watch-2533599-127-Hours

Beastly (2011)

Review BY 

CHARLOTTE QUAMINA

 – MAY 2, 2011

Release date (UK) – 22 April 2011
Runtime – 86 mins
Certificate (UK) – 12
Director – Daniel Barnz
Country – USA
Starring – Vanessa Hudgens, Alex Pettyfer, Mary-Kate Olsen, Neil Patrick Harris

Beastly, based on the 2007 novel of the same name by Alex Flinn, is the modern retelling of the classic, Beauty and the Beast. Set in present day New York, it tells the story of the handsome and wealthy Kyle (Pettyfer), who believes that good looks and popularity are the only keys to success. Enter Kendra (Olsen), a witch determined to teach Kyle a lesson about his arrogant beliefs, she curses him, transferring the ugliness that lies inside him onto the outside. Disgusted by his appearance, Kyle is hidden away from the world by his father and left to live a lonely life with his tutor (Harris) and housekeeper (LisaGay Hamilton), until, that is, he meets Lindy (Hudgens) and she sees the beauty within him. With only a year to break the curse, Kyle must change and find someone to love him for who he is on the inside, but will true love find him in time?

The main elements of the original story are clearly visible in this retelling which is a pleasant surprise. The modern representations are well thought out and the characters (ironically all attractive people) are easily relatable for most teenagers up to a point – not including the witch. The plot surrounds the moral of the story, never judge a book by its cover, which is an excellent lesson for all who watch it. However, towards the end, there is still an obvious desperation for Kyle to return to his handsome form which begs the question, has he truly learnt anything from his experiences?

Unfortunately the acting is appalling. Even Pettyfer who has a number of films under his belt which have been bearable, is unable to draw from any real emotions for this part (apparently being ugly is not even something he can pretend to be). Alongside this is Hudgens, who isn’t believable in the least, especially when she utters the line ‘I’ve seen worse..’ in reaction to Kyles witchy makeover. The saviour of the film is Neil Patrick Harris, although why he appears in this film is a little unclear. However, he holds it together and doesn’t take his cheesy lines too seriously, making it a lot more enjoyable. Olsen as a witch is another good casting, however she doesn’t see nearly enough screen time.

What really lets this film down is the scripting. Caught between its moral message and being ‘down with the kids’ it ends up being hollow and keeps the characters unintentionally one-dimensional. Littered with one-liners rather than hearty dialogue, the story drags on at a very slow pace,made especially painful by the fact that you more or less know what is going to happen from the start of the film anyway.

Overall the Hollywood take on this tale seems to favour pretty, glossy visuals as opposed to shots with any meaning and substance. The real issue with the film is that Kyle isn’t really a ‘beast’ just a bald-headed, tattooed guy with a few bits of metal here and there. The make-up department should have come up with something much more realistic in order to really get the message across.

In all honesty, it feels as if Kyle just resigns himself to being ugly, believing that no one can love someone who isn’t attractive on the outside, rather than deciding that looks are not everything and continuing to live life to the full. It isn’t until Lindy comes along that Kyle even considers that it’s what’s inside that matters more. By this time, he has been transformed back into his handsome self and the message suddenly changes: even if a guy is a horrible person who treats people badly and bullies those less fortunate than himself, with the time and love of a nice girl, he can be transformed into the perfect man. Perhaps not the best message for teenage girls, but if you enjoyed Twilight and Red Riding Hood, this adaptation is one for you.

http://www.letmewatchthis.ch/watch-1783567-Beastly

Forget Me Not (2010)

Review BY 

ANDREW JONES

 – FEBRUARY 23, 2011

Release Date – 6th May 2011
Certificate – TBC
Country – UK
Runtime – 91 mins
Directors – Alexander Holt & Lance Roehrig
Starring – Tobias Menzies, Genevieve O’Reilly and Gemma Jones

Forget Me Not opens with a man singing and playing guitar in a bar. Relaxed environment though this may be, when we follow him home where he runs a bath he grabs a razor blade and some pills and contemplates suicide. A cross between Once and Before Sunrise but set in London between midnight and midday, Forget Me Not wears it’s forefathers on it’s sleeve, and unfortunately only ever makes the audience fondly remember those films in comparison.

Our male and female leads get together due to the forgetting of a guitar, need for alcohol and a drunken bar patron who is a bit too ‘handsy’, and just like that, the two walk London, from party to mini-cab offices, talking, relaxing, and forming a bond, albeit one that has it’s ups and downs.

Tobias Menzies and Genevieve O’Reilly are easy to watch throughout the film, they have a good chemistry and handle the dialogue well enough. However, the film’s script falls down far too often; Dialogue can range from heavy-handed anecdotes about family, life and love to quick wit and snappy comebacks, but it lacks both the emotional punch and realistic edge for the former and real humour and great characters to work around the comebacks for the latter. Though one scene near the end, featuring a devastatingly brilliant Gemma Jones, slowly but thoroughly hits you hard. A test for Alzheimer’s (Thus the title of the film), which Eve (O’Reilly)’s grandmother fails, with a scene of painful truth that really is exceptional. Alas, this is a rare moment and the only time the script truly shines.

Thankfully though the two directors, Alexander Holt and Lance Roehrig, have added a lot to the film’s visual look. It stands out and has many well placed shots, great camerawork, some amazing bursts of colour and interesting use of depth of field which definitely separating it from other films of the same ilk. A visually stunning little film that manages to capture both the real London and some postcard shots too, such as a visit to the London Eye at about 6 in the morning, or walking down Whitehall at 7am and it being entirely empty, if only. When Forget Me Not works, it shines admirably, but when it doesn’t, the film can become tedious and the choice to add a twist at the end detracts from the rest of the film, as does it’s oddly dark opening. Whilst the film may be trying to separate itself from other similar features it manages to distinguish itself for the faults it creates in the process rather than what could have been a small but solid comic drama, with some grand moments of inspired emotional connection to the audience.

One hopes that the directors can move on and work on films that aren’t dragged down by a limp, often lifeless script, in the future and instead make a film that has the depth in drama that can go with the visually inspired way they work, but Forget Me Not isn’t a film that would ever be considered required viewing. Even for the moments that it works, the film can’t quite add up to a great series of filmic events in a dull film, which is the saddest thing about the whole affair.

http://www.letmewatchthis.ch/watch-2317611-Forget-Me-Not

mīļi

suns = cilvēka (šajā gadījumā - pavisam maziņa cilvēciņa) labākais draugs. yes, indeed!

pavasara trakumi

Sievietes, ar vīrieša acīm skatoties

Nesen Delfos uzgāju kādu ļoti humora piesātinātu, šur tur varbūt pārspīlēts, bet kopumā - patiesu rakstiņu par sievietēm, mākslīgo skaistumu un dažādām sieviešu dīvainībiņām.

Vienkārši Juris, DELFI sievietēm
17. marts 2011 00:06


Mēs, veči, mēdzam tjūnēt savus auto. Mēs to darām, lai tie izskatītos krutāki nekā patiesībā ir. Lietie diski, spoilerīši, perlamutra krāsojums - nu smukums bezgalīgs. Ir jau drusku tā kā pašapziņas celšanas kursi un psihoterapija reizē. Bet kāpēc jūs, sievietes, sevi reizēm notjūnējat līdz nepazīšanai, tas man nepielec. Un man nav 18, man ir 38 gadi. No tiem savu daļu esmu pavadījis, vienkārši nebeidzot brīnīties par sieviešu tjūninga ēnas pusēm.

Uzlikt un noņemt seju. Fantomasa daba

Nu, ko, dāmas, sāksim ar actiņām? Mana drauga draudzenei ir kolosālas skropstas! Garas, vienādas, un galvenais - nu pilnīgi nekrāsotas! Paveicies! Vienreiz viņai viena bija izkritusi, es maigi paņemu ar pirkstgalu un saku - še, ņem, vēlies kaut ko un aizpūt. Un viņa man smejas sejā. Izrādās - tāpat kā var pielīmēt ūsas un matus, Lindiņa, redz', līmē sev skropstas. Ne jau pati, nē! Kaut kāds frizieris (vecis, saproties, vecis!) viņai tās liek. Un draudzenēm arī. Kad šito vienreiz apspriedām pie alus kausa, mans čoms no basketbola izstāstīja savu lielāko sastapšanos ar mākslīgo skaistumu - tikušies kādu mēnesi, seko pirmā kaislīgā nakts gultā, no rīta viņš skatās - viņas garie, skaistie mati šķipsnām vien mērtājas uz viņa spilvena. Bļāviens! Viņš sagatavojas uz visļaunāko - ka Mērijai ir vēzis, šīs ir starošanas sekas, bet viņš viņu mīl un ir gatavs iet kopā un turēt rociņu ķīmijterapijā. Bet kāpēc viņa neatzinās? Kāpēc neteica? Varbūt vēža slimnieces nemaz nedrīkt tik ļoti daudz lietot alkoholu, cik viņi vakar uzdzēra. Un, kā par spīti, tieši šampi. Rūgstošs taču. Kad Mērija atvēra acis un paskatījās uz savām izkritušajām šķipsnām, izrādījās, ka nekāda rociņa jātur nebūs. Mērijai, lūk, ir pieaudzēti mati. Tos liekot klāt kaut kādās šķipsnās, karsējot pielīmē pie īstajiem vai velns viņ zin ko darot un tad - staigā, beibe, ar divreiz garākiem matiem. Bļāviens! Un pāri visam, protams, ir jūsu kāre savu seju izdaiļot kā Venēcijas karnevālā. Ar to atšķirību, ka Venēcijas karnevāls ilgst pāris nedēļas, bet jūs sevi špaktelējat katru dienu. Kilogramiem kosmētikas katru dienu!!!!

Man jāuzliek seja - saka sieviete. Un kas seko? Viņa stellē pulksteni pusstundu ātrāk, un tad - jebkurš klauns var vienkārši atpūsties. Vispirms sejā tiek ieziests kaut kāds pamatiņš. Tad nāk brūna pļeka - kas izrādās pūderkrēms. Tālāk tam visam pāri tiek triepts pūderis un vēl pēc tam - vaigu krāsa. Kad mute izskatās kā tāda, kurā ielikta karsta ola vai verdošs kartupelis, ir skaidrs - šausmās izvalbītām acīm viņa krāso skropstas. Un tas viss - lai vakarā atkal to skrāpētu, vai- es atvainojos - noņemtu nost ar kaut kādā mega dārgā losjonā samērcētu vates pikuci. Un tā nav p[ošanās uz Ziemassvētku balli. Nē, tā ir ikdienas procedūra iešanai uz darbu. Kā man paskaidroja viena no lēdijām - man ir slikta sejas āda, tāpēc tā jākrāso. Bet varbūt viņai tieši tāpēc ir slikta sejas āda, ka tā nevar paelpot? Ka tā netiek pie gaisa, jo kā plastmasas maisiņš tās porām tiek uzlikta kosmētika 3 kārtās? Visas poras ir aizķepušas. Kur tad tā āda lai gūst malku svaiga gaisa? Kad es pirmo reizi saskāros ar tādu sejas uzlicēju, viņas miskastē izskatījās kā operāciju zāles atkritumu tvertnē. Milzīgi vates kumšķi ar kaut ko asinssarkanu virsū. Un smaka - ak šausmas. Es notīrīju nagu laku, viņa paskaidroja. Ā, izrādās, te, pirms manas ierašanās, ir nevis nozūmēts iepriekšējais džeks, bet vienkārši notīrīti nadziņi...

Oj, par nagiem, drīkst es turpināšu? Man patīk koptas rokas. Nu kuram vīrietim tad nepatīk. Bet kurš jums ir teicis, ka mēs ģībstam no tām lāpstām, ko jūs uzliekat sev nagu galos. Akrils? Gēla nagi? Es pat nezinu to nosaukumu. Bet skats ir pa rubli. Tāda harpija. Tīģermāte! Ja es ieraugu tos mākslīgos, milzīgos nagus, kur uz katra satupināta Degā glezna vai koši sarkana nagu laka - viss, es laižos. Es negribu tādai princesei visu pienest, visu padot. Jā, gara acīm es redzu viņu kā savu topošo bērnu māti. Bet man ir skaidrs, ka ar tādiem nagiem gan pamperus es mainīšu, gan kartupeļus mizošu. Jo viņas nagi neļpieļauj nekādu fizisku darbību. Un tā šausmīgā traģēdija, ja gadās šādu nagu nolauzt! Viņa pie zobārsta nav tā steigusies ārstēt sāpošu zobu kā steidzas pie savas manikīres pielikt nolauztu mākslīgo nagu. Zvans, asaraina balss. Vai nevar ārpus kārtas? Es iespraukšos starp Lieni un Inesi. Nu absurds.

Noņem krūšturi ar visām krūtīm

Bet tas viss atkāpjas manas lielākās izgāšanās priekšā. Tad es arī uzzināju, ko nozīmē pušapi! Sadejojāmies Četros baltos kreklos tā, ka likās - no kaisles visas pogas izsprāgs. Vasaras nakts! Mohito kokteiļi iet uz urrā! Bļāviens, un mans skatiens vienkārši ietek viņas krūšu bedrītē tāpat kā sviedru lāses viņai, dejojot pie jestrā Jakušonoka. Nu, tur bija ļoti skaidrs, kas sekos tālāk! Man tā gribējās apmīļot tās divas foršās melonītes! uhhh! Un man krastmalā autiņš atstāts. Ok, skaidrs, nekāds braucējs nebūšu. Bet priekšā svētdiena, gan jau savākšu. Nu, neko, iegāzāmies autiņā, man vienkārši...citējot klasiķus....no domām vien, no domām vien, mans mīkstums kļuvis ciets! Rauju viņai nost krūšturi un...manas rokas apskauj....sešas dienas vecas, plakanas magoņmaizītes. Johaidī - kas,  viņas krūtis palikušas krūšturos? Goda vārds, ar to bija viss....mazākas krūtis dzīvē nebiju redzējis...un smagāku krūšturi arī ne. Dāma pat apvainojās - izrādās, viņai kaut kāds tur push-up variants. Kas vizuāli mazas krūtis padara lielākas. Jo pats krūšturis jau nopakots kā tāda bļitkotāja ziemas jaka. Per ke - visā smagmē dziedātu Cukero! Kāpēc tu izliecies par to, kas neesi? Es taču biksēs nebāžu Mārupes pirmo gurķi un nesēžu korgā pie letes, lai tevi šmauktu! Kā ir, tā ir. Kāpēc tev vajag to sūda pušapu? Pašapziņai? Tavuprāt, večus interesē tikai krūtis? Tad jau mēs visi precētos tikai ar porno zvaigznēm, kas uztaisījušas sev silikona pupus un dejo ap stieni laimīgas.

Ejam tālāk. Bodiji un korsetes. Māte mīļā! Nav taču viduslaiki! Ar Annu mēs bijām pazīstami jau labu laiku. Viss forši. Asprātīga, jauka. Smuka. Beidzot lielais randiņš - manas māsas kāzas. Mums - otra smukākā istaba atjaunotajā muižā tūlīt pēc jaunlaulātajiem. Viņai - tirkīzzaļa kleita! Uhhhhh! Un viss - visu vakaru pilnīga "nepiedur man pirkstu princese"! Kā es izbesījos. Gandrīz uzspārgu. Fočēties kopā - jā! Dejot - jā! Bet - kas es devu mājienu, ka nu jau būs gana dejots, tad atkal - nē, nakts tik skaista un bla, bla, bla. Beigās tomēr aizvilku viņu uz mūsu numuriņu. Ne man vajag dušu, ne sveces dedzināt. Pa logu mirdz iekšā mēness, man galvā lampiņa sen jau deg, iekrītam gultā, raisu vaļā kleitu un uzduros kaut kam, kas nav manas mīļotās meitenes miesa....no sākuma domāju, ka viņa nobintēta ar kaut kādu elsatīgo saiti. Tikai kāpēc. Ievainota? Tikko operēta? Nē, izrādās, tā ir kaut kāda figūru savācošā caurule, nu, es atvainojos, korsete , lai viņu darītu slaidāku. Un, izrādās, uzvelkot iestrēdzis kaut kāds āķītis un to korseti vairs nost dabūt bez saplēšanas nevarot. Ziniet? Sajuta briesmīga. Un viņa visu vakaru esot elpojusi ar pusi plaušu, jo vairāk gaisu ievilkt neesot iespējams. Spiežot tas inkvizīcijas apģērbs. Bļāviens, kas traucē nopirkt īstā izmēra kleitu? Tu domā, mani baigi uztrauc, vai tava tērpa iekšpusē rakstīts 36, 38 vai 42. Nu un kas? Ja tev labi izskatās, tad velc mugurā. Kas tā par modi pirkt izmēru mazāku apģērbu un tad domāt, kā sevi satūcīt iekšā? Tā ir sevis mocīšana, nevis dabiskums!

Sarkanais mēnešreižu autobuss

Ja reiz par dabiskumu, tad parunāsim par dabisku izturēšanos arī, labi? Ko dara vecis, kad tiešām negrib mīlēties? (Jā, jā, neķiķiniet, tā mēdz gadīties. Pārāk daudz darba vai pārāk daudz alkohola. Mēs neesam roboti, kuriem visas detaļas ceļas brīdī, kad nospiež vajadzīgo podziņu). Viņš pasaka - esmu baigi saguris, davaj no rīta? Un viss. Ko dara sieviete? Bļāviens, viņa atkal metas tādos melos, ka pati tajos sapinas un padara par idiotu arī otru. Pirmais, kas tracina. Jūs tīšām šammājaties vannas istabā, cerot, ka vīrietis tikmēr aizmigs. Es taču dzirdu, ka dušā ūdens sen jau vairs nelīst. Nav gandrīz nekādu skaņu. Ja es dodos izlūkos (ko labāk nedarīt), tad vainīgu skatu viņa vai nu rausta sev uzacis vai spiež laukā no kājas pēc vaksācijas ieaugušus matiņus. Vai, mīļum, tu vēl nečuči? Otrs - viņa čammājas pa virtuvi. Grab trauki, klaudz ledusskapja durvis - viņa, redz', tagad rosīsies, jo visam jābūs skaisti no rīta. Varētu domāt, ka mītam padomju laika mājās, kur visu no galda nenovākto pa nakti noēda prusaku orda. Un tagad par to, par ko jūs pašas joprojām normāli nevarat parunāt. Par mēnešreizēm! Es šovakar nevaru, tu noslēpumaini čuksti. Un man nepielec! Zini, kādus tik apzīmējumus šai ķermeņa ikmēneša norisei es neesmu dzirdējis pusmiegā un lielākā vai mazākā reibumā? Zini, cik lēni man ir pielecis, par ko tu runā? Šovakar ne, man ir sarkano tulpīšu svētki! Vai arī - ne šovakar, man ir spārniņu dienas. (Bļāviens, es pirmajā brīdī izdomāju, ka viņai jādodas skaitīt pavsara putnus! Un tāpēc nevar tagad atdoties man, jo rīt agri jābrauc uz Papes ezeru ar tālskati un putnu enciklopēdiju). Man ir meņkas, man ir īpašās dienas, man ir, nu, tu pats zini kas. Kas tik nav dzirdēts! Taču kronis visam bija kāda skaista rudmate, kura pašā pēdējā brīdī pirms viņas džinsu rāvējslēdzēja atvilkšanas paziņoja - man atbraucis sarkanais autobuss! Bļāviens, es taču skrēju pie loga skatīties! Domāju - citas izsauc taksi, bet te Žanna d'Arka izsaukusi sev veselu autobusu! Un kur tad Rīgā sarkans autobuss? Skaidrs, ka tikai divstāvu, tas, kurš ārzemniekus ved ekskursijās. Aha! Te tev bija Vasarsvētki! Izrādās, tā kaislīgā dāma apzīmē savas mēnešreizes. Kāpēc tu nevari vienkārši pateikt - man sākušās mēnešreizes. Tikai 3 vārdi. Mēs zinām, ka jums tās ir. Mēs ar to rēķināmies. Mums nepatīk mēnešreizes. Bet mēs to mēģinām saprast. Ja mums to pasaka cilvēku valodā.

Cukuriņš pa vidu seksam

Iepazīsties, tas ir Cukuriņš. Cukuriņ, dod Jurim bučiņu - un viņa man pie sejas piebāž kaut kādu pretīgu spalvu kušķi, kam sataisīta pat bizīte. Tas ir viņas mazais klēpja sunītis. Kurš, izrādās, iepriekšējā mūsu randiņa laikā bija saaukstējies un palicis pie viņas mammas, bet tagad Cukuriņš ir vesels un - alleluja - var būt kopā ar mums mūžīgi. Es pateikšu skaidri un gaiši - mazie klēpja sunīši piestāv mazām meitenītēm. Lai viņas rūpējas par dzīvnieciņu, kurš iemācās pačurāt uz avīzes un pat nav jāved laukā. Bet es negribu sev meiteni ar suni komplektā. Jo viņš ir tik klātesošs, ka vēmiens nāk. Cukuriņš guļ blakus viņai un reiz, mīlējoties, Cukuriņš izlēma mums pievienoties. Nerunāšu par to, ka ēdot rīta siermaizi, uz tā bija suņa spalvas. Mazais negantnieks gandrīz nozaga tavu maizīti, bet Cukuriņš nedrīkst ēst neko sāļu, dakteris neļauj, viņa paskaidro.

Viss, man vairāk paskaidrojumus nevajag! Viņa ir tik ļoti pārņemta ar savu suni, ka man tur vietas vairs nav. Ticiet man, sievietei ar bērnu nav ne vainas. Jo ar bērniem visu var sarunāt. Sieviete ar klēpja sunīti vienkārši ir neizturams komplekts. Vismaz manās acīs. Un tad vēl - nobeidzt šo manu disertāciju, pēdējais punkts - par skatienu. Nekas tā neaptur vēlmi tuvoties sievietei kā viņas skatiens. nekas tā nekaitinas kā ledus Karalienes! Dažām sejā rakstīts apmēram - nenāc klāt, esmu tev pārāk laba. Vai arī - es esmu tikko izgudrojusi mūžīgo dzinēju. Atrisinājusi augstākās matemātikas formulu. Esmu tik gudra, tik skaista, tik iekārojama, bet tu - tikai knislis! Un ir arī otrādi - tieši skatiens ir tas, kurš liek uzrunāt. Vienkāršs, dabisks smaids. Priecīga seja. Nesamākslots prieks. Smieklu bedrītes vaigos.

Jā, es nepārstāvu visus savas dzimtas pārstāvjus. Ir taču veči, kam vajag tās akrila meitenes, tikko ceptas solārijā, soli no anoreksijas, ar suņuku padusē un Miss Bezgalības nicinošo skatienu uz pārējiem mirstīgajiem. Un es piekrītu, ka ir skaisti būs sakoptai - neost pēc sviedriem, lai tavi mati (pilnīgi mierīgi - gan krāsoti un balināti, bet ne mākslīgi audzēti) spīd pavasara saulē tīri izmazgāti, lai jaunajā kleitā tavas pašas krūtis (nevis kaut kādu piebāztu krūšturu stutētas) viegli cilājas, kad tu nāc man pretī ar viegli krāsotām lūpām un skropstām. Es balsoju par dabiskumu! Šajā pavasarī un vispār!

http://woman.delfi.lv/relationships/greksudze/sieviesu-tjunings-meli-kvadrata.d?id=37405649