Sievietes, ar vīrieša acīm skatoties

Nesen Delfos uzgāju kādu ļoti humora piesātinātu, šur tur varbūt pārspīlēts, bet kopumā - patiesu rakstiņu par sievietēm, mākslīgo skaistumu un dažādām sieviešu dīvainībiņām.

Vienkārši Juris, DELFI sievietēm
17. marts 2011 00:06


Mēs, veči, mēdzam tjūnēt savus auto. Mēs to darām, lai tie izskatītos krutāki nekā patiesībā ir. Lietie diski, spoilerīši, perlamutra krāsojums - nu smukums bezgalīgs. Ir jau drusku tā kā pašapziņas celšanas kursi un psihoterapija reizē. Bet kāpēc jūs, sievietes, sevi reizēm notjūnējat līdz nepazīšanai, tas man nepielec. Un man nav 18, man ir 38 gadi. No tiem savu daļu esmu pavadījis, vienkārši nebeidzot brīnīties par sieviešu tjūninga ēnas pusēm.

Uzlikt un noņemt seju. Fantomasa daba

Nu, ko, dāmas, sāksim ar actiņām? Mana drauga draudzenei ir kolosālas skropstas! Garas, vienādas, un galvenais - nu pilnīgi nekrāsotas! Paveicies! Vienreiz viņai viena bija izkritusi, es maigi paņemu ar pirkstgalu un saku - še, ņem, vēlies kaut ko un aizpūt. Un viņa man smejas sejā. Izrādās - tāpat kā var pielīmēt ūsas un matus, Lindiņa, redz', līmē sev skropstas. Ne jau pati, nē! Kaut kāds frizieris (vecis, saproties, vecis!) viņai tās liek. Un draudzenēm arī. Kad šito vienreiz apspriedām pie alus kausa, mans čoms no basketbola izstāstīja savu lielāko sastapšanos ar mākslīgo skaistumu - tikušies kādu mēnesi, seko pirmā kaislīgā nakts gultā, no rīta viņš skatās - viņas garie, skaistie mati šķipsnām vien mērtājas uz viņa spilvena. Bļāviens! Viņš sagatavojas uz visļaunāko - ka Mērijai ir vēzis, šīs ir starošanas sekas, bet viņš viņu mīl un ir gatavs iet kopā un turēt rociņu ķīmijterapijā. Bet kāpēc viņa neatzinās? Kāpēc neteica? Varbūt vēža slimnieces nemaz nedrīkt tik ļoti daudz lietot alkoholu, cik viņi vakar uzdzēra. Un, kā par spīti, tieši šampi. Rūgstošs taču. Kad Mērija atvēra acis un paskatījās uz savām izkritušajām šķipsnām, izrādījās, ka nekāda rociņa jātur nebūs. Mērijai, lūk, ir pieaudzēti mati. Tos liekot klāt kaut kādās šķipsnās, karsējot pielīmē pie īstajiem vai velns viņ zin ko darot un tad - staigā, beibe, ar divreiz garākiem matiem. Bļāviens! Un pāri visam, protams, ir jūsu kāre savu seju izdaiļot kā Venēcijas karnevālā. Ar to atšķirību, ka Venēcijas karnevāls ilgst pāris nedēļas, bet jūs sevi špaktelējat katru dienu. Kilogramiem kosmētikas katru dienu!!!!

Man jāuzliek seja - saka sieviete. Un kas seko? Viņa stellē pulksteni pusstundu ātrāk, un tad - jebkurš klauns var vienkārši atpūsties. Vispirms sejā tiek ieziests kaut kāds pamatiņš. Tad nāk brūna pļeka - kas izrādās pūderkrēms. Tālāk tam visam pāri tiek triepts pūderis un vēl pēc tam - vaigu krāsa. Kad mute izskatās kā tāda, kurā ielikta karsta ola vai verdošs kartupelis, ir skaidrs - šausmās izvalbītām acīm viņa krāso skropstas. Un tas viss - lai vakarā atkal to skrāpētu, vai- es atvainojos - noņemtu nost ar kaut kādā mega dārgā losjonā samērcētu vates pikuci. Un tā nav p[ošanās uz Ziemassvētku balli. Nē, tā ir ikdienas procedūra iešanai uz darbu. Kā man paskaidroja viena no lēdijām - man ir slikta sejas āda, tāpēc tā jākrāso. Bet varbūt viņai tieši tāpēc ir slikta sejas āda, ka tā nevar paelpot? Ka tā netiek pie gaisa, jo kā plastmasas maisiņš tās porām tiek uzlikta kosmētika 3 kārtās? Visas poras ir aizķepušas. Kur tad tā āda lai gūst malku svaiga gaisa? Kad es pirmo reizi saskāros ar tādu sejas uzlicēju, viņas miskastē izskatījās kā operāciju zāles atkritumu tvertnē. Milzīgi vates kumšķi ar kaut ko asinssarkanu virsū. Un smaka - ak šausmas. Es notīrīju nagu laku, viņa paskaidroja. Ā, izrādās, te, pirms manas ierašanās, ir nevis nozūmēts iepriekšējais džeks, bet vienkārši notīrīti nadziņi...

Oj, par nagiem, drīkst es turpināšu? Man patīk koptas rokas. Nu kuram vīrietim tad nepatīk. Bet kurš jums ir teicis, ka mēs ģībstam no tām lāpstām, ko jūs uzliekat sev nagu galos. Akrils? Gēla nagi? Es pat nezinu to nosaukumu. Bet skats ir pa rubli. Tāda harpija. Tīģermāte! Ja es ieraugu tos mākslīgos, milzīgos nagus, kur uz katra satupināta Degā glezna vai koši sarkana nagu laka - viss, es laižos. Es negribu tādai princesei visu pienest, visu padot. Jā, gara acīm es redzu viņu kā savu topošo bērnu māti. Bet man ir skaidrs, ka ar tādiem nagiem gan pamperus es mainīšu, gan kartupeļus mizošu. Jo viņas nagi neļpieļauj nekādu fizisku darbību. Un tā šausmīgā traģēdija, ja gadās šādu nagu nolauzt! Viņa pie zobārsta nav tā steigusies ārstēt sāpošu zobu kā steidzas pie savas manikīres pielikt nolauztu mākslīgo nagu. Zvans, asaraina balss. Vai nevar ārpus kārtas? Es iespraukšos starp Lieni un Inesi. Nu absurds.

Noņem krūšturi ar visām krūtīm

Bet tas viss atkāpjas manas lielākās izgāšanās priekšā. Tad es arī uzzināju, ko nozīmē pušapi! Sadejojāmies Četros baltos kreklos tā, ka likās - no kaisles visas pogas izsprāgs. Vasaras nakts! Mohito kokteiļi iet uz urrā! Bļāviens, un mans skatiens vienkārši ietek viņas krūšu bedrītē tāpat kā sviedru lāses viņai, dejojot pie jestrā Jakušonoka. Nu, tur bija ļoti skaidrs, kas sekos tālāk! Man tā gribējās apmīļot tās divas foršās melonītes! uhhh! Un man krastmalā autiņš atstāts. Ok, skaidrs, nekāds braucējs nebūšu. Bet priekšā svētdiena, gan jau savākšu. Nu, neko, iegāzāmies autiņā, man vienkārši...citējot klasiķus....no domām vien, no domām vien, mans mīkstums kļuvis ciets! Rauju viņai nost krūšturi un...manas rokas apskauj....sešas dienas vecas, plakanas magoņmaizītes. Johaidī - kas,  viņas krūtis palikušas krūšturos? Goda vārds, ar to bija viss....mazākas krūtis dzīvē nebiju redzējis...un smagāku krūšturi arī ne. Dāma pat apvainojās - izrādās, viņai kaut kāds tur push-up variants. Kas vizuāli mazas krūtis padara lielākas. Jo pats krūšturis jau nopakots kā tāda bļitkotāja ziemas jaka. Per ke - visā smagmē dziedātu Cukero! Kāpēc tu izliecies par to, kas neesi? Es taču biksēs nebāžu Mārupes pirmo gurķi un nesēžu korgā pie letes, lai tevi šmauktu! Kā ir, tā ir. Kāpēc tev vajag to sūda pušapu? Pašapziņai? Tavuprāt, večus interesē tikai krūtis? Tad jau mēs visi precētos tikai ar porno zvaigznēm, kas uztaisījušas sev silikona pupus un dejo ap stieni laimīgas.

Ejam tālāk. Bodiji un korsetes. Māte mīļā! Nav taču viduslaiki! Ar Annu mēs bijām pazīstami jau labu laiku. Viss forši. Asprātīga, jauka. Smuka. Beidzot lielais randiņš - manas māsas kāzas. Mums - otra smukākā istaba atjaunotajā muižā tūlīt pēc jaunlaulātajiem. Viņai - tirkīzzaļa kleita! Uhhhhh! Un viss - visu vakaru pilnīga "nepiedur man pirkstu princese"! Kā es izbesījos. Gandrīz uzspārgu. Fočēties kopā - jā! Dejot - jā! Bet - kas es devu mājienu, ka nu jau būs gana dejots, tad atkal - nē, nakts tik skaista un bla, bla, bla. Beigās tomēr aizvilku viņu uz mūsu numuriņu. Ne man vajag dušu, ne sveces dedzināt. Pa logu mirdz iekšā mēness, man galvā lampiņa sen jau deg, iekrītam gultā, raisu vaļā kleitu un uzduros kaut kam, kas nav manas mīļotās meitenes miesa....no sākuma domāju, ka viņa nobintēta ar kaut kādu elsatīgo saiti. Tikai kāpēc. Ievainota? Tikko operēta? Nē, izrādās, tā ir kaut kāda figūru savācošā caurule, nu, es atvainojos, korsete , lai viņu darītu slaidāku. Un, izrādās, uzvelkot iestrēdzis kaut kāds āķītis un to korseti vairs nost dabūt bez saplēšanas nevarot. Ziniet? Sajuta briesmīga. Un viņa visu vakaru esot elpojusi ar pusi plaušu, jo vairāk gaisu ievilkt neesot iespējams. Spiežot tas inkvizīcijas apģērbs. Bļāviens, kas traucē nopirkt īstā izmēra kleitu? Tu domā, mani baigi uztrauc, vai tava tērpa iekšpusē rakstīts 36, 38 vai 42. Nu un kas? Ja tev labi izskatās, tad velc mugurā. Kas tā par modi pirkt izmēru mazāku apģērbu un tad domāt, kā sevi satūcīt iekšā? Tā ir sevis mocīšana, nevis dabiskums!

Sarkanais mēnešreižu autobuss

Ja reiz par dabiskumu, tad parunāsim par dabisku izturēšanos arī, labi? Ko dara vecis, kad tiešām negrib mīlēties? (Jā, jā, neķiķiniet, tā mēdz gadīties. Pārāk daudz darba vai pārāk daudz alkohola. Mēs neesam roboti, kuriem visas detaļas ceļas brīdī, kad nospiež vajadzīgo podziņu). Viņš pasaka - esmu baigi saguris, davaj no rīta? Un viss. Ko dara sieviete? Bļāviens, viņa atkal metas tādos melos, ka pati tajos sapinas un padara par idiotu arī otru. Pirmais, kas tracina. Jūs tīšām šammājaties vannas istabā, cerot, ka vīrietis tikmēr aizmigs. Es taču dzirdu, ka dušā ūdens sen jau vairs nelīst. Nav gandrīz nekādu skaņu. Ja es dodos izlūkos (ko labāk nedarīt), tad vainīgu skatu viņa vai nu rausta sev uzacis vai spiež laukā no kājas pēc vaksācijas ieaugušus matiņus. Vai, mīļum, tu vēl nečuči? Otrs - viņa čammājas pa virtuvi. Grab trauki, klaudz ledusskapja durvis - viņa, redz', tagad rosīsies, jo visam jābūs skaisti no rīta. Varētu domāt, ka mītam padomju laika mājās, kur visu no galda nenovākto pa nakti noēda prusaku orda. Un tagad par to, par ko jūs pašas joprojām normāli nevarat parunāt. Par mēnešreizēm! Es šovakar nevaru, tu noslēpumaini čuksti. Un man nepielec! Zini, kādus tik apzīmējumus šai ķermeņa ikmēneša norisei es neesmu dzirdējis pusmiegā un lielākā vai mazākā reibumā? Zini, cik lēni man ir pielecis, par ko tu runā? Šovakar ne, man ir sarkano tulpīšu svētki! Vai arī - ne šovakar, man ir spārniņu dienas. (Bļāviens, es pirmajā brīdī izdomāju, ka viņai jādodas skaitīt pavsara putnus! Un tāpēc nevar tagad atdoties man, jo rīt agri jābrauc uz Papes ezeru ar tālskati un putnu enciklopēdiju). Man ir meņkas, man ir īpašās dienas, man ir, nu, tu pats zini kas. Kas tik nav dzirdēts! Taču kronis visam bija kāda skaista rudmate, kura pašā pēdējā brīdī pirms viņas džinsu rāvējslēdzēja atvilkšanas paziņoja - man atbraucis sarkanais autobuss! Bļāviens, es taču skrēju pie loga skatīties! Domāju - citas izsauc taksi, bet te Žanna d'Arka izsaukusi sev veselu autobusu! Un kur tad Rīgā sarkans autobuss? Skaidrs, ka tikai divstāvu, tas, kurš ārzemniekus ved ekskursijās. Aha! Te tev bija Vasarsvētki! Izrādās, tā kaislīgā dāma apzīmē savas mēnešreizes. Kāpēc tu nevari vienkārši pateikt - man sākušās mēnešreizes. Tikai 3 vārdi. Mēs zinām, ka jums tās ir. Mēs ar to rēķināmies. Mums nepatīk mēnešreizes. Bet mēs to mēģinām saprast. Ja mums to pasaka cilvēku valodā.

Cukuriņš pa vidu seksam

Iepazīsties, tas ir Cukuriņš. Cukuriņ, dod Jurim bučiņu - un viņa man pie sejas piebāž kaut kādu pretīgu spalvu kušķi, kam sataisīta pat bizīte. Tas ir viņas mazais klēpja sunītis. Kurš, izrādās, iepriekšējā mūsu randiņa laikā bija saaukstējies un palicis pie viņas mammas, bet tagad Cukuriņš ir vesels un - alleluja - var būt kopā ar mums mūžīgi. Es pateikšu skaidri un gaiši - mazie klēpja sunīši piestāv mazām meitenītēm. Lai viņas rūpējas par dzīvnieciņu, kurš iemācās pačurāt uz avīzes un pat nav jāved laukā. Bet es negribu sev meiteni ar suni komplektā. Jo viņš ir tik klātesošs, ka vēmiens nāk. Cukuriņš guļ blakus viņai un reiz, mīlējoties, Cukuriņš izlēma mums pievienoties. Nerunāšu par to, ka ēdot rīta siermaizi, uz tā bija suņa spalvas. Mazais negantnieks gandrīz nozaga tavu maizīti, bet Cukuriņš nedrīkst ēst neko sāļu, dakteris neļauj, viņa paskaidro.

Viss, man vairāk paskaidrojumus nevajag! Viņa ir tik ļoti pārņemta ar savu suni, ka man tur vietas vairs nav. Ticiet man, sievietei ar bērnu nav ne vainas. Jo ar bērniem visu var sarunāt. Sieviete ar klēpja sunīti vienkārši ir neizturams komplekts. Vismaz manās acīs. Un tad vēl - nobeidzt šo manu disertāciju, pēdējais punkts - par skatienu. Nekas tā neaptur vēlmi tuvoties sievietei kā viņas skatiens. nekas tā nekaitinas kā ledus Karalienes! Dažām sejā rakstīts apmēram - nenāc klāt, esmu tev pārāk laba. Vai arī - es esmu tikko izgudrojusi mūžīgo dzinēju. Atrisinājusi augstākās matemātikas formulu. Esmu tik gudra, tik skaista, tik iekārojama, bet tu - tikai knislis! Un ir arī otrādi - tieši skatiens ir tas, kurš liek uzrunāt. Vienkāršs, dabisks smaids. Priecīga seja. Nesamākslots prieks. Smieklu bedrītes vaigos.

Jā, es nepārstāvu visus savas dzimtas pārstāvjus. Ir taču veči, kam vajag tās akrila meitenes, tikko ceptas solārijā, soli no anoreksijas, ar suņuku padusē un Miss Bezgalības nicinošo skatienu uz pārējiem mirstīgajiem. Un es piekrītu, ka ir skaisti būs sakoptai - neost pēc sviedriem, lai tavi mati (pilnīgi mierīgi - gan krāsoti un balināti, bet ne mākslīgi audzēti) spīd pavasara saulē tīri izmazgāti, lai jaunajā kleitā tavas pašas krūtis (nevis kaut kādu piebāztu krūšturu stutētas) viegli cilājas, kad tu nāc man pretī ar viegli krāsotām lūpām un skropstām. Es balsoju par dabiskumu! Šajā pavasarī un vispār!

http://woman.delfi.lv/relationships/greksudze/sieviesu-tjunings-meli-kvadrata.d?id=37405649

FINALLY!

ew, bet.. beidzot pavasaris ir klāt! :))

nopietni! +11°C

dievīga balss

ļoti precīzs novērojums

dažšodien interneta dzīlēs atradu kādu rakstu par lamuvārdu pārbagātību mūsdienu dzīvē. secinājums pēc raksta izlasīšanas ir viens - rupeklīšiem ir vienkārši katastrofāls vārdu krājuma trūkums. atļaušos pārkopēt visu rakstu.

Would You Please Fucking Stop?

Posted on March 9th, 2011 by Ursula K. Le Guin

I keep reading books and seeing movies where nobody can fucking say anything except fuck, unless they say shit. I mean they don’t seem to have any adjective to describe fucking except fucking even when they’re fuckingfucking. And shit is what they say when they’re fucked. When shit happens, they say shit, or oh shit, or oh shit we’re fucked. The imagination involved is staggering. I mean, literally.

There was one novel I read where the novelist didn’t only make all the fucking characters say fuck and shit all the time but she got into the fucking act herself for shit sake. So it was full of deeply moving shit like, “The sunset was just too fucking beautiful to fucking believe.”

I guess what’s happened is that what used to be a shockword has become a noise that’s supposed to intensify the emotion in what you’re saying. Or maybe it occurs just to bridge the gap between words, so that actual words become the shit that happens in between saying fucking?

Swearwords and shockwords used to mostly come out of religion. Damn, damn it, hell, God, God-damned, God damn it to hell, Jesus, Christ, Jesus Christ, Jesus Christ Almighty, etc. etc. A few of them appeared, rarely, in nineteenth-century novels, usually as “——” or more bravely as “By G—!” or “d—n!” (Archaic or dialect oaths such as swounds, egad, gorblimey were printed out in full.) With the twentieth century the religious-blasphemy oaths began to creep, and then swarm, into print. Censorship of words perceived as “sexually explicit” was active far longer. Lewis Gannett, the book reviewer for the old NY Tribune, had a top-secret list of words the publisher had had to eliminate from The Grapes of Wrath before they could print it; after dinner one night Lewis read the list out loud to his family and mine with great relish. It couldn’t have shocked me much, because I recall only a boring litany of boring words, mostly spoken by the Joads no doubt, on the general shock level of “titty.”

I remember my brothers coming home on leave in the second world war and never once swearing in front of us homebodies: a remarkable achievement. Only later, when I was helping my brother Karl clean out the spring, in which a dead skunk had languished all winter, did I learn my first real cusswords, seven or eight of them in one magnificent, unforgettable lesson. Soldiers and sailors have always cursed, what else can they do? But Norman Mailer in The Naked and the Dead was forced to use the euphemistic invention “fugging,” giving Dorothy Parker the chance, which naturally she didn’t miss, of cooing at him, “Oh, are you the young man who doesn’t know how to spell ‘fuck?’”

And then came the Sixties, when a whole lot of people started saying shit, even if they hadn’t had lessons from their brother. And before long all the shits and fucks were bounding forth in print. And finally we began to hear them from the lips of the stars of Hollywood. So now the only place to get away from them is movies before 1990 or books before 1970 or way, way out in the wilderness. But make sure there aren’t any hunters out in the wilderness about to come up to your bleeding body and say Aw, shit, man, I thought you was a fucking moose.

I remember when swearing, though tame by modern standards, was quite varied and often highly characteristic. There were people who swore as an art form – performing a dazzling juncture of the inordinate and the unexpected. It seems weird to me that only two words are now used as cusswords, and by many people used so constantly that they can’t talk or even write without them.

Of our two swearwords, one has to do with elimination, the other (apparently) with sex. Both are sanctioned domains, areas like religion where there are rigid limits and things may be absolutely off-limits except at certain specific times or places.

So little kids shout caca and doo-doo, and big ones shout shit. Put the feces where they don’t belong!

This principle, getting it out of place, off limits, the basic principle of swearing, I understand and approve. And though I really would like to stop saying Oh shit when annoyed, having got on fine without it till I was 35 or so, I’m not yet having much success in regressing to Oh hell or Damn it. There is something about the shh beginning, and the explosive t! ending, and that quick little ih sound in between….

But fuck and fucking? I don’t know. Oh, they sound good as curses, too. It’s really hard to make the word fuck sound pleasant or kindly. But what is it saying?

I don’t think there are meaningless swearwords; they wouldn’t work if they were meaningless. Does fuck have to do with sex primarily? Or sex as male aggression? Or just aggression?

Until maybe 25 or 30 years ago, as far as I know, fucking only meant one kind of sex: what the man does to the woman, with or without consent. Now, both men and women use it to mean coitus, and it’s become (as it were) ungendered, so that a woman can talk about fucking her boyfriend. So the strong connotations of penetration and of rape should have fallen away from it. But they haven’t. Not to my ear, anyhow. Fuck is an aggressive word, a domineering word. When the guy in the Porsche shouts Fuck you, asshole! he isn’t inviting you to an evening at his flat. When people say Oh shit, we’re fucked! they don’t mean they’re having a consensual good time. The word has huge overtones of dominance, of abuse, of contempt, of hatred.

So God is dead, at least as a swearword; but hate and feces keep going strong. Le roi est mort, vive le fucking roi.

raksta oriģināls šeit

pēdējā laika labākās bildes

sametīšu vienā glīšā kaudzītē bildītes, kas īpaši piesaistījušas manu aci:

The Next Three Days (2011)

Review BY 

TARA GHAI

 – DECEMBER 5, 2010

Release Date (UK) – 5th January 2011
Certificate (UK) – 12A
Country – USA
Runtime – 133 mins
Director – Paul Haggis
Starring – Russell Crowe, Elizabeth Banks, Liam Neeson

Dodge the numerous plot holes and The Next Three Days is an enjoyable enough thriller. Concentrate on them, however, and the film really starts to unravel.

Lara (Banks) and John (Crowe) are happily married and have a young son, Luke. When Lara is accused of murder, their whole world turns upside down. Trying to juggle looking after Luke and fighting for Lara’s appeal, John realises that he must take drastic action if he ever wants to see his wife free.. A remake of the 2008 French film Anything for Her, The Next Three Days eschews the facts of the case, preferring to concentrate on emotions. Thus, we see Lara struggling to maintain a relationship with Luke, and John under tremendous stress as his family relationships suffer under the strain.

There is no depiction of Lara’s court case, or any police interviews with her; the film jumps from her initial arrest to a number of years later. This works to keep the audience guessing over the question of Lara’s innocence. There is no doubt that John is convinced of her innocence, but for a long period of the film that facts are not made clear. This is one of the most effective devices employed in The Next Three Days; it keeps the audience engaged for a large part of the film. Sadly, there are several plot holes that make the end result less than satisfactory. Once the details of the case are revealed (either in flashback sequences or in expository dialogue), several issues arise regarding how Lara was convicted. Furthermore, John’s plans to help his wife rely heavily on luck. While there is some ingenuity, the film lacks credibility.

There is also a wholly negative portrayal of law enforcement in the film. Lara believes the police did not follow-up on a crucial aspect of her story, while the police are shown to be one step behind John. Given that he is a lecturer and a complete novice in any type of crime, he adeptly fools the officers attempting to track him down.

Paul Haggis directs the action sequences capably, injecting tension with the camera work and editing. John’s transition as the film progresses is convincing; his aborted attempt at testing his bump key in a prison elevator is highly effective, particularly in the reaction he has following the interview as the prison staff question him about it. Russell Crowe gives an excellent performance as John. He is believable both in his relationship with his son and in his desire to help his wife at any cost. Elizabeth Banks also gives a great performance as Lara, effectively conveying her frustration and misery at the situation. Liam Neeson has a minuscule role, despite his billing, while Olivia Wilde is underused.

Although the performances are good and the film retains tension and urgency, the various points of contention detract from the overall enjoyment of The Next Three Days. Suspend disbelief significantly and the film works well enough.

http://www.letmewatchthis.ch/watch-2370435-The-Next-Three-Days

kā tu uztver dzīvi..?

interneta dzīlēs atradu ļoti vērtīgu pastāstiņu:


Kādu dienu bagātas ģimenes tēvs aizveda savu dēlu ceļojumā uz laukiem, lai parādītu, cik nabadzīgi var būt cilvēki. Viņi pavadīja veselu diennakti nabadzīga zemnieka ģimenē. Kad viņi atgriezās, tēvs jautāja dēlam: “Nu, kā tev ceļojums?” “Izcili, tēt!” “Vai tu redzēji, cik cilvēki var būt nabadzīgi?” tēvs jautāja. “O, jā!” “Un ko tu uzzināji?” Dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir suns mājās, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas sniedzas līdz dārza vidum, viņiem ir upīte, kam nav gala. Mums dārzā ir importētas lampas, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais dārzs sniedzas līdz vārtiem, viņiem pieder viss horizonts”. Kad mazais zēns beidza, tēvs bija zaudējis valodu. Viņa dēls piebilda: “Paldies tev, tēt, ka parādīji, cik nabadzīgi mēs esam!”

kādu mani redz draugi

Labdien, neprātīgi cienījamā un augsti godājamā Kristīnes Jaunkundze!

Rakstu Jums ar mērķi paust savu cieņu un godbijību it visām jūsu lieliskajām kvalitātēm, ko esat apliecinājusi mūsu kopdzīves laikā. Lai izvairītos no nejaukiem pārpratumiem, vēlos laicīgi piebilst, ka sarkanā krāsa un sirdis nozīmē vienīgi manu aizrautīgo dedzību, ar kādu vēlos paust savas godprātīgās un piedienīgās attieksmes pret jūsu personu.
lai aprakstītu jūsu nozīmi manās dzīves gaitās, nāktos appūst ar krāsas aerosolu visus rīgas namus, un šaubos, vai arhitektūras pieminekļu aizsardzības komisiju iepriecinātu šāda rīcība, lai cik cēli tās motīvi. Tādēļ pūlēšos būt iespējami lakoniska savā izteiksmē un aprobežošos ar svarīgāko faktu uzskaitījumu.
Pirmkārt, jūsu klātbūtne man ir ārkārtīgi palīdzējusi paplašināt pasaules ainu un iekļaut tajā iepriekš pat nenojaustas telpas vienības. Izsakoties metaforiski, un es ceru, ka atļausiet man šo lirisko atkāpi, jūs esat kā Spānijas karalis manā Kristofora kolumba dzīvē. Jaunās Amerikas apdzīvotāji nekad neizdzēsīs no savas atmiņas apcirkņiem jūsu vārdu un ikvienu mežonīgajiem indiāņiem atkaroto stūrīti iesvētīs ar jūsu eminences labvēlības piemiņu. Manuprāt, šeit iederētos piezīme, ka jaunās zemes aborigēni patiesi ir bijuši naidīgi globalitātei kopumā atšķirībā no reālās 15.gs. situācijas.
Otrkārt, dārgā kristīne, jūsu miers un pārliecība ir stiprinājuši nabaga mani, kā to reizēm iespēj varbūt vien labs piezzvaigžņu viskijs. Smieklu velte patiesi ir tikpat baudāma un reibinoša.
Kā nākamo faktu no sirds vēlos piesaukt burvīgo pasaku stāstnieces talantu, kādu esmu novērojusi jūsos. Ikviens brīnums ir licis manai sirdij ietrīcēties no jūsu dvēseles siltuma un vieduma. Pateicos dievam par to, ka viņš ļāvis man jūs sastapt savas dzīves ceļā. mūžīgā gaismā atspīdēs jūsu žēlsirdības žesti pret mazo ievu, kura reizēm ir kā apmaldījies bērns un kurai tik ļoti nepieciešama droša roka, kas vada cauri baiļu un šaubu plosošo ērkšķu mežam. Jūsu roka tik bieži ir bijusi tā, kas norāda virzienu, lai maldos nonākusi dvēsele nokļūtu atpakaļ dzīves gaismā.
Visbeidzot man jāmin fantastiskā humora izjūta, kas ir jūsu galvenais ierocis cīņā ar tumsas spēkiem. Ar džeralda darela sirsnību, Džeroma k. Džeroma nepiespiestību un Bernarda šova trāpīgumu jūs ieberat joku sauju kā dzirksteles teju apdzisušu salmu kaudzē, kas alkst sadegšanas gaišās liesmās, lai kāds nosalis cilvēkbērns spētu sasildīt savas nosalušās lūpas un pasniegt savus vārdus kā velti citam. Jūs vairojat pasaules prieku, un es par to jums izsaku pateicību visu zemeslodes nosalušo vārdā.
Vēlreiz pieminot manas orientācijas hetero-virzīto būtību un atsaucoties uz sasodītā mērgļa kungu, kurā man bija tas gods iemīlēties un kura personības atšifrēšana ir šerloka holmsa cienīgs uzdevums, kuru jums, bez šaubām, būtu pa spēkam atminēt, ņemot vērā jūsu lieliskās prāta spējas, lai neradītu jūsos neērtības izjūtu, tomēr nespēju atturēties no jūsu nenoliedzami burvīgo acu apjūsmošanas, kas dzirkstī zvaigžņu spožumā pat tumsā un var kalpot kā sveces liesma – silta, šaudīga, rāma, bet tajā pašā laikā bīstama tiem, kuri neizprot uguns likumus. Jūsu kaķa būtība mani fascinē tāpat kā ikvienu, kas ar jums sastopas.
kRistīne, atcerieties vienmēr savu vērtību, kas ir neizmērāma dimantos un pērlēs, vienīgi gaismā, taču gaisma gradācijai nepakļaujas. 
Ar patiesu cieņu Jūsu padevīgā kalpone
ieva


______________________
vēstule, no jauna to atrodot pēc vairākiem gadiem, liek tiešām aizdomāties par draugu nozīmi dzīvē. 

Noskaņa

Saulrieta noslēpumainajā, skaidra dzintara krāsas gaismā Tu pie rāmas upes mazgāji solījumus. Pēcāk piekāri tos pie raibo taureņu asajiem spārniem. Tie aizšāvās izpētīt pasaules malu un aiznesa Tavus solījumus tur, kur tie nekad nekļūs par īstenību.


11. jūl 2006